BIOGRĀFIJA

Aktrise dzimusi 1920. gada 4. aprīlī Rumānijā. Brālis - baletdejotājs Leonīds Freimanis. 1921. gadā ģimene atgriezusies Rīgā. Beigusi V. Olava komercskolu (1941). Mācījusies Rīgas Dramatiskā teātra studijā (1943). Strādājusi Latvijas Kredītbankā (no 1941), kas evakuēta uz Vāciju 1944. gadā, Latvijā atgriezusies 1945. gadā. Pēc Drāmas teātra studijas beigšanas (1947) bija šā teātra aktrise. 

Bijusi Latvijas Teātru darbinieku savienības priekšēdētāja (1966-83). Pēc aktrises iniciatīvas radīts E. Smiļģa Teātra muzejs, iekārtota teātra darbinieku atpūtas māja “Rūķīši” Murjāņos, Amtmaņa-Briedīša muzejs Vallē un Druvienas kultūras komplekss “Silmači”. 

Viņas meitas ir kostīmmāksliniece Kristīne Pasternaka un Dailes teātra aktrise Katrīna Pasternaka.

Mirusi pēc grūtas slimības 1992. gada 18. janvārī. 

RADOŠĀ, PROFESIONĀLĀ DARBĪBA

Par ievērojamu notikumu pēckara kultūras dzīvē kļuva R. Blaumaņa lugas “Ugunī” iestudējums (1948) Ž. Katlapa režijā ar L. Freimani Kristīnes lomā. Cildenā, mīlēt un piedot spējīgā Kristīne kļuvusi par aktrises mūža lomu, jo vistiešāk atklājusi mākslinieces cilvēcisko būtību. Jūtu bagāta Kristīnes līdziniece bijusi viņas atveidotā Elīna (R. Blaumaņa “Skroderdienas Silmačos”, 1955) un Bebene (1975). Aktrises traģiskais temperaments un personības suģestējošais spēks izpaudies Ošu Annas (A. Upīša “Zaļā zeme”, 1950) un Lienas (R. un M. Kaudzīšu '’Mērnieku laiki”, 1950) sūrajā liktenī. 

Jauns pavērsiens aktrises radošajā biogrāfijā iezīmējies ar sapņainās fantazētājas Nadeždas Monahovas lomu M. Gorkija lugas “Barbari” iestudējumā (1951), ironisko Bertu (P. Rozīša “Ceplis”, 1953), cinisko un vulgāro Annu (A. Upīša “Balss un atbalss”, 1954). 

Īpašu vietu viņas daiļradē ieņēmušas artistiski krāšņas lomas, kurās liela nozīme dejām un dziesmām - Amaranta (Dž. Flečera “Spāniešu priesteris”, 1949), Klāra Gasula (P. Merimē “Sievete - debess un elle”, 1964), Krogus Dženija (B. Brehta “Trīsgrāus opera”, 1965). Simbols ģimenes un tautas saglabāšanai bijusi aktrises atveidotā Zelma (H. Gulbja “Cīrulīši”, 1975). 

L.Freimane bija no tām retajām aktrisēm, kurā vienlīdz spēcīgi apvienojās spilgti izteikta traģiskā stīga un sulīgi žanriskais humors. Savu skatuves gaitu pirmsākumos kā Olava komercskolas audzēkne viņa nospēlē Blaumaņa Lavīzi (No saldenās pudeles). Un viena no viņas pēdējām lomām ir Gudrīte Robinsone (P.Putniņa diloģijā). Šī reti inteliģentā un dziļi emocionālā aktrise ar augsti izkopto runas kultūru un neatvairāmi sievišķīgo pievilcību, arī negatīvos personāžus atveidojot, nekad nebija viennozīmīga vai vulgāra. Nekad viņa savus skatuves tēlus nenosodīja, arī neattaisnoja, bet gan dziļi izprata

Ar sava talanta spēku, perfekti pārzinot vācu valodu, L.Freimane iznesa latvju mākslu pasaulē, sniedzot latviešu klasiskās un modernās dzejas, kā arī B.Brehta songu programmas visās vāciski runājošajās zemēs.

BIOGRĀFIJA

Dzimusi 1923.gada 28.augustā Rīgā.

Viena no izcilākām Nacionālā teātra aktrisēm, saukta arī par skatuves karalieni.

Dzimusi strādnieka Mārtiņa Līņa un mājsaimnieces Annas Līnes ģimenē, bijusi precējusies ar aktieri un režisoru Gunāru Cilinski. Beigusi Rīgas 38. pamatskolu Grīziņkalnā. Interese par teātri sāka veidoties agrā bērnībā, kad sākusi izgriezt no žurnāla "Atpūta" lappusēm aktrišu portretus.1937. gadā sāka mācīties Rīgas 3. ģimnāzijā, kas atrodas tuvu Nacionālajam teātrim. 

1942. gada 2. oktobrī Velta Līne tika uzņemta Rīgas Tautas teātra aktieru studijā, kur mācījusies Kristapa Lindes, Zeltmata, Ernesta Feldmaņa. 1944. gada rudenī, tuvojoties padomju karaspēkam Rīgai, kopā ar ģimeni devusies uz Dundagu un tālāk uz Ventspili, tāpēc Tautas teātra studiju pabeigt nav izdevies. Savukārt atrašanās Kurzemes katlā visu padomju laiku bijis slēpjams fakts, kas ietekmējis arī Veltas Līnes dzīvi publiskā telpā. Atgriezusies Rīgā, Velta Līne uzmeklē studiju biedru Ēriku Brītiņu, no kura uzzina, ka Drāmas teātrim nepieciešami aktieri. Ar teātra studijas pasniedzēju Ernesta Feldmaņa un Rūdolfa Baltaisvilka palīdzību Velta Līne 1945. gada 28. jūnija tika uzņemta Drāmas teātra trupā un studijā. 1946. gada 21. decembrī viņa aizstāvēja diplomdarbu izrādē "Pelnrušķīte" un kopš 29. decembra skaitījās kvalificēta aktrise. Nacionālajā teātrī Velta Līne nostrādājusi visu mūžu, pēdējo lomu nospēlējot Alfreda Jaunušana “atvadu” izrādē “Sensācija”. Viņas biogrāfijā arī daudzas spožas kino lomas.

Mirusi 89. gadu vecumā 2012. gada 31.decembrī. Māksliniece apbedīta Pirmajos Meža kapos aktieru kalniņā līdzās savam dzīvesbiedram Gunāram Cilinskim.

RADOŠĀ, PROFESIONĀLĀ DARBĪBA

Izcila aktrise, kuras neparastais talants tika pamanīts jau studiju laikā – 1946. gadā viņa ienāk teātrī no skolas sola kā pirmā un tāda arī paliek visa sava aktrises mūža garumā, nospēlējot gandrīz visas pasaules un latviešu klasikas mīlētāju, traģisko un arī komisko varoņu lomas. Spilgta, skaista, sievišķīga, šerpa, ar humora izjūtu kā dzīvē, tā uz skatuves apveltīta, muzikāla, strādīga, ar skatuvisko šarmu un noslēpumu.

Saņēmusi visus nozīmīgākos Latvijas valsts apbalvojumus par savu darbu, ieskaitot Triju Zvaigžņu ordeni un Spēlmaņu nakts balvu par mūža ieguldījumu.

Unikāli ir tas, ka gadu pēc mūža balvas saņemšanas Velta Līne 80 gadu vecumā saņēma Spēlmaņu nakts balvu kā Gada labākā aktrise – par Fainas Raņevskas lomu A. Obrazcova "Divas sirdis” Indras Rogas režijā.