Zigfrīds Kalniņš(1930 -1998) Ilggadējais Drāmas teātra direktora vietnieks. Cilvēks, kurš no skatuves strādnieka gadu gaitā izveidojās par ievērojamu Latvijas kultūras darbinieku. Būdams ilgus gadus teātra direktora vietnieks Zigfrīds Kalniņš bija idejas autors un viņa nopelns ir teātru brīvdabas izrādes Vecpiebalgā, Druvienā, Dundagā.

Zigfrīdu Kalniņu viņa dzimtajā pusē, Kurzemē,dēvēja par ozolu vīru, viņa sapnis bija Latvijas robežu apstādīt ar ozoliem pateicoties viņa organizatora talantam, viņa strādīgumam, viņa neizsīkstošajai enerģijai Vallē, Briedīša dzimtas mājās "Zvanītāju Bukās " pie muzeja atjaunošanas, darbi ritēja raiti. Viņš organizēja talkas, kurās piedalījās teātra aktieri.

BIOGRĀFIJA

Aktieris, režisors, skatuves mākslas pedagogs dzimis 1948. gada 12. augustā Rīgā. Beidzis Rīgas 4. vidusskolu (1966). Pirmos soļus uz Nacionālā teātra skatuves spēra jau pusaudža gados – A. Arbuzova lugā “Esi sveicināta, mīlestība” 1960. gadā. 1970. gadā pabeidz J. Vītola Valsts konservatorijas aktieru kursu un strādā kā aktieris un režisors Valmieras Drāmas teātrī. Te arī veica savas pirmās režijas. 1974. gadā A. Jaunušans viņu uzaicināja uz Drāmas teātri, piedāvājot režisora asistenta vietu. 1983. gadā pabeidz Kultūras un mākslas zinātņu fakultāti (1983; specialitāte – režisors). Stažējies Parīzē, teātrī LUSERNJER (1993). 

LVK (vēlāk Latvijas Mūzikas akadēmija) Kultūras un mākslas zinātņu fakultātes aktiermeistarības pedagogs. (1975–1986), Teātra mākslas katedras vadītājs (1986–1993). Latvijas Kultūras akadēmijas profesors (kopš 1998. g.). Bijis pedagogs J. Vītola Mūzikas akadēmijas Teātra fakultātē (1978-1993) un Teātra katedras vadītājs (1985-1993). 

No 1995. līdz 2011. gadam bijis Latvijas Nacionālā teātra galvenais režisors, īpašu uzmanību pievēršot latviešu autoru darbu iestudējumiem un teātra trupu apvienojošiem lielinscenējumiem.

Saņēmis Jēkaba Dubura balvu par mūža ieguldījumu skatuves pedagoģijā (2017) un Triju Zvaigžņu ordeni (2005). A.Amtmaņa-Briedīša prēmijas un A.Pumpura prēmijas laureāts.

RADOŠĀ, PROFESIONĀLĀ DARBĪBA

Pirmais režisora darbs Drāmas teātrī L. Andrejeva lugas '’Tas, kurš saņem pļaukas” iestudējums (1976), apliecināja, ka teātrī ienācis intuitīva režijas talanta pārstāvis, kurš piedāvāja aktieriem interesantus, radošus uzdevumus. Jau no pirmajām režijām viņa rokrakstā ienāk lirisma un smeldzīguma stīga, kas neizbēgama gan viņa komēdijās, gan drāmās un arī visos lielajos inscenējumos.

Viens no spilgtākajiem E. Freiberga pasaules uztveres demonstrējumiem bija Alfrēda de Misē komēdijas “Svečturis” iestudējums. (1994). Ar diplomdarba izrādi M. Tvena “Princis un ubaga zēns” (1983), aizsākās interese par mūzikliem un rokoperām, kas uzskatāma par vienu no viņa, teātra mākslinieciskā vadītāja repertuāra politikas konsekvencēm. 

Latvijas Nacionālajā operā iestudējis Z. Liepiņa un K. Dimitera “Parīzes Dievmātes katedrāli” (1997). 2012. gadā Kolmāras teātrī Parīzē iestudējis “Comedie de l'Est” Čehova lugu “Tēvocis Vaņa”.

Edmunda Freiberga darbs ne vienmēr sastapis augstu kritiķu novērtējumu, jo režisors vienmēr bijis uzticīgs psiholoģiskā teātra iespējām un smalkām, niansētām tēlu attiecībām, toties vienmēr ir bijis augstu novērtēts publikā. Viņa izrādes ir gadiem balstījušas teātra repertuāru, jo skatītājiem ir bijusi vajadzīga režisora cilvēciskā un iejūtīgā intonācija, ar kuru viņš slēdz ikkatru darbu, ļaujot skatītājiem ticēt tam, ka katra cilvēka dzīve ir uzmanības un mīlestības vērta.

Izpratne par Nacionālā teātra galveno uzdevumu – latviešu kultūras mantojuma tālāknodošanu no paaudzes paaudzē – ir bijis tas, kas ļāvis rasties tādiem Edmunda Freiberga darbiem kā “Zaļā zeme” (1996), “Rīga” (1998), “Skroderdienas Silmačos” (1994, 2002), “Indriķa hronika” (2000), “Sfinksa” (2001), “Aicinājums... uz pērienu” (2005), “Minhauzena precības” (2005), “Draudzes bazārs” (2006), “Ļaunais gars” (2008) u.c.

Edmunds Freibergs ir nospēlējis arī vairākas spilgtas lomas, īpašu atzinību gūstot pēc ilgāka pārtraukuma atgriežoties uz skatuves Alekseja Kareņina lomā izrādē „Anna Kareņina”, arī kā Knurovs „Līgavā bez pūra” (2005) un Sorins „Kaijā” (2017). Pie labākajiem jaunības gadu darbiem jāmin Hamlets (1972) Valmieras teātrī, Kočkarjovs „Precībās” (1970), Emīls „Emīlā un Berlīnes zēnos” (1979), doktors Jura „Vai koncerts?” (1980).