Ar šo iestudējumu tika atklāta 1920./1921.gada sezona.

Aleksis Mierlauks Rūdolfa Blaumaņa lugās nesvītroja ne rindiņu un cieši pieturējās pie dramaturga norādēm pat attiecībā uz rekvizītiem. Arī dekorators gleznotājs Eduards Brencēns tiecās radīt autentisku vidi, maksimāli tuvinot gan darbības vidi, gan aktierspēli reālismam.

Šis uzvedums ir zīmīgs ar to, ka tajā nosacīti ir Blaumaņa klātbūtne, jo Aleksis Mierlauks šajā uzvedumā diezgan tieši tēlu traktējumu pārmanto no Jēkaba Dubura "Indrānu" pirmiestudējuma Rīgas Latviešu teātrī 1904. gadā, kurā pats bija spēlējis un kura mēģinājumos Blaumanis ir sēdējis klāt un pats personīgi devis norādījumus aktieriem.

Galvenajās lomās ir Aleksis Mierlauks un Berta Rūmniece. Par viņu tandēmu saglabājies vērtējums: "Var sacīt, ka latviešu teātris nekad vairs neredzēs tik labus Indrānu tēva un mātes atveidotājus, kādi ir Mierlauks un Rūmniece."

Traģēdijas "Jāzeps un viņa brāļi" iestudējums bija viens no augstākajiem Alekša Mierlauka lidojumiem. Iestudējuma veiksmi nodrošināja gan viņa pieredze, gan uzticēšanās autora lugai.

Īpaši publiku pārsteiguši izstrādātie brāļu skati, kas veido opozīciju galvenajam varonim Jāzepam. Atmosfēra un ansambliskums tolaik nav pašsaprotams jēdziens, jo aktieriem nereti tiek izsniegts tikai viņa lomas teksts, bet, iestudējot "Jāzepu un viņa brāļus", A. Mierlauks veicis lugas analīzi visam ansamblim, brāļu grupa veido kopēju skatuvisko tēlu, tiek domāts par tās ritmu, dinamiku, kopējās emocijas izpausmi. 

Pat Rainis pēc pirmizrādes dienasgrāmatā raksta: "Sevišķi nopelni Mierlaukam kā režisoram. Var redzēt, ka viņš strādājis pie šī darba ar lielu mīlestību."

Jāzepa lomu sākotnēji mēģina Alfreds Amtmanis-Briedītis, bet pēc Aspazijas pieprasījuma pirmizrādē spēlē Jānis Ģērmanis, īpaši emocionāli nospēlējot divskatu ar Dinu – Mirdzu Šmitheni.

Izrāde, kas iecerēta kā komēdija par dabas spēka jeb dionīsiskās stihijas lielo spēku, kas gan lugā, gan dzīvē saceļ trauksmi mācītāju aprindās. Tā ir pavasara nakts pasaka, kad daba mostas, no jūras rītausmā ir iznācis Pans un atmodinājis mīlestībai mežsarga meitu Panisku.

Lugā par pamodušos dabas dievu Panu satraucas sādžas vecākie un mūki, kas gāž Panam virsū svētītu ūdeni, un zintniece, kas grib to ieburt kādā no dzīvniekiem, bet ciema ļaudis aizstāv Panu ar viņa paša pausto atziņu:

"Es esmu dabas dēls, un viņas likumi ir mani likumi."

Izrāde ir kā plašas dionīsiskas svinības, dziļi tautiska, veselīgi spēcinoša. Režisors savā dienasgrāmatā atzīmējis, ka radusies laba, vērtīga izrāde.

Lai arī izrāde skatītājos gūst lielu atsaucību, katoļu garīdznieki iesniedz sūdzību Satversmes sapulcei, un izglītības ministrs Juris Plāķis zvana uz teātri un iesaka izrādi repertuārā vairs nelikt. Zeltmatis, apspriežoties ar mākslas kolēģiju, izlemj izrādi turpināt. Bet uzbrukumi nebeidzas. Satversmes sapulcē pret izrādi nostājas arī Aspazija, pārmetot amorālismu, un teātris to izņem no repertuāra.

Otrs Upīša satīriskās komēdijas iestudējums, kas, līdzīgi kā “Peldētāja Zuzanna”, izraisa lielu rezonansi gan publikā, kas par to sajūsminās, gan kritikā, kas norāda uz lētumu un piedauzīgumu, ierosinot skolu jaunatnei liegt iespēju apmeklēt izrādi, kurā tiek lietoti tādi vārdi kā “ļurba” un "lops” un kurā publikas demokrātiskākā daļa galerijā "zviedzot kā ērzeļi”. Izrādes stils ir reālistisks, tomēr tajā atklājas spožais aktieru talants raksturlomās. Ar komēdijisku spožumu izceļas Anta Klints un Kārlis Lagzdiņš. Ella Jēkabsone rada vienu no saviem iespaidīgākaiem trokšņaini bābiskajiem raksturtēliem.

Iestudējums saņem aizrādījumus, ka tādas lugas valsts teātrī nedrīkst izrādīt. 

Teātra dramaturgs Voldemārs Zonbergs no plašā romāna atlasījis visspilgtākos atbrīvošanas kara momentus, atspoguļojot tam laikam vēl relatīvi nesenu vēsturi. Lai parādītu vērienīgos kauju skatus, teātrī piedalās viss aktieru ansamblis un 80 voluntieri-skolnieki un brīvības cīņu dalībnieki. Izrādē romāna viela sadalīta 3 cēlienos.

1. cēlienā, lai skatītājiem rastos vēsturisks priekšstats par Latvijas stāvokli 1918.–1919. g., paralēli rādītas vācu intrigantu ielenkto kalpakiešu cīņas Kurzemē un zaļo partizāņu karš Vidzemē. Te parādās partizānu vadonis, kapteinis Grundmanis, vācu majors un arī abi nešķiramie romāna kara biedri Artūrs un dundadznieks Konrāds. Rūdītu latvju kaujas virsnieku tēlo R. Parņickis (kas 1919. gadā arī pats piedalījies karā pret Bermontu). 2. cēliens veltīts Cēsu kaujām, tas sākas ar landesvēristu ienākšanu Cēsīs, skolnieku rotas ugunskristībām un sekojošām kaujām.

Bermonta uzbrukums ietverts 3. cēlienā, un te dramatiskais sasprindzinājums sasniedz kulminācijas punktu. Asu un neaizmirstamu pārdzīvojumu rada cīņas Pārdaugavā, kad ložmetēju tarkšķēšana sajaucas ar kliedzieniem, tuvcīņā metoties kājniekiem. Kauju troksnim apklustot, pār tumsā iegrimušo Rīgas panorāmu, baznīcu zvaniem dunot, aust uzvaras rīts un atskan J. Kalniņa speciāli komponētā dziesma – "Plīvo karogs vējā jaunais". 

Traģikomēdija "Nauda" ir viena no labākajām Mārtiņa Zīverta lugām, kur intriģējošā formā tiek risinātas naudas un cilvēka attiecības latviešu drāmai neierastā pagriezienā: bez naudas cilvēks nav nekas un ar naudu – arī nekas, jo zaudē savu personības nozīmi.

Lugas galvenais varonis Piķurgs atrod noziedznieku paslēpto naudu. Autors uzdod jautājumu, vai nauda ir cilvēka ilgu vērta, un atbild – nē, nav, dzīvē ir daudz lielākas vērtības. Iestudējums "Nauda" savā veidā iezīmē vienu no galvenajām 40. gadu pirmās puses latviešu teātra tematiskajām līnijām – ilūziju, sapņu, melu motīvu, kas acīmredzot jo īpaši aktuāls kļūst neziņas un prognozējamu lielu laikmeta satricinājumu brīžos.

Piķurgs: "Vai tu zini, kas tas ir – sapņot? Tas ir domāt par to, par ko labi zini, ka nekad nesasniegsi... Bet kas īstenībā iegūts, tas vairs nav tik skaists kā iedomāts.”

Uz lugas eksemplāra režisore Vera Baļuna lieliem burtiem uzrakstījusi “Tautai vajag komēdiju”, savukārt tieši šo Ostrovska darbu izvēlējušies tālab, ka teātra trupā pēckara apstākļos ir maz jauno aktieru – ne velti tūlīt pēc kara aktieri tiek apmācīti pat divās Drāmas teātra studijās vienlaikus. Izrāde dod iespēju klasiskā krievu dramaturģijā nodemonstrēt teātra vecās un vidējās paaudzes aktieru spožo prasmi spēlēt spilgtas raksturlomas. Darbā ar aktieriem Baļuna lielu nozīmi piešķir improvizācijai – pirmajos mēģinājumos tiek sagatavota “ekspozīcija” jeb ievads Ostrovska pasaulē, un tālāk kopā ar aktieriem notiek fantazēšana par konkrēto tēlu dzīvi šai “ekspozīcijā”. Būdama apveltīta ar aktrises talantu, Baļuna nereti rādījusi priekšā, iedvesmojot aktierus, kam dzīva iztēle, doties tālāk par jau ieraudzīto vai rādīto padarīt par savu.

Būtiski pieminēt, ka Ostrovska komēdijas iestudējums top Vissavienības teātru krievu klasikas skatei, un Drāmas teātris ir pirmais no Latvijas teātriem, kurš šai skatei ir sagatavojis pirmizrādi.

No Krievijas atbraukušajai Verai Baļunai šis ir pirmais latviešu literatūras iestudējums, un, būdama augstas klases profesionāle, viņa saintriģē Alfredu Amtmani-Briedīti atgriezties uz skatuves kā aktierim, proti, uzzināt – kas tad ir tā Vahtangova teātra metode, pēc kādas strādā Baļuna. Un tieši viņa tēls – vecais porcelāna meistars Atvasara top par vienu no nozīmīgākajiem izrādes sasniegumiem (vēlāk Amtmanis-Briedītis nospēlēs vēl vairākas lielas lomas Baļunas iestudējumos).

Lugas sižets ir šķietami vienkāršs – kāda porcelāna rūpnīca cīnās par ražošanas plāna izpildi, bet paralēli tam risinās mīlestības trijstūris starp Benediktu Krusu, Kaivu un Skulti. Benediktai nākas atteikties no Skultes, bet viņas personības spēks ir tik liels, ka grūtā brīdī viņa spēj palīdzēt pat savai sāncensei Kaivai. Savukārt Atvasara, kurš glabājis seno porcelāna dedzināšanas metodes noslēpumu, izrādes pēdējā cēlienā ar apdzeltējušu papīru saini ierodas pie fabrikas vadības un atdod savu mūža darbu rūpnīcai jeb darba tautai.

Izrāde 1948. gadā saņem PSRS Valsts prēmiju.

Veiksmes stāstu ar reālista Ostrovska izcili savērptajām tēlu attiecībām un satīrisko piesitienu, Vera Baļuna turpina ar “Līgavu bez pūra”, kurā viņai ir iespēja lielās varoņlomas piedāvāt saviem trim talantīgākajiem audzēkņiem – Veltai Līnei, Jānim Kubilim un Alfredam Jaunušanam. Savukārt liktenīgo mīlētāju Paratovu viņa uztic no Dailes teātra pārnākušajam premjeram Edgaram Zīlem.

Ar Knurova lomu savu aktiera biogrāfiju noslēdza Alfreds Amtmanis-Briedītis. 

Šī izrāde ir simbolisks turpinājums 30. gadu iestudējumam, tomēr gan publiskā telpā, gan personiskās piezīmēs režisors runā par to, kādus jaunus uzdevumus “Zvejnieka dēla” interpretācijai uzliek jaunais laiks. Proti – lai izceltu to, ka Oskars cīnās pret sociālo netaisnību un par jaunas iekārtas nepieciešamību, jārāda tas, cik “sapuvusi” ir buržuāziskā iekārta, un jāpievērš uzmanība visiem tiem tēliem, kas pārstāv buržuāziju. Piemēram, Saeimas balsu zvejošana jārāda nevis kā atsevišķu indivīdu varaskāre, bet veselas sistēmas ieradumi un morāle. Tādējādi Garoza, Piķieris, brālis Teodors, Olga u. c. ir savstarpēji saistītu tēlu virkne, kas atspoguļo laikmeta negācijas un to pretinieku, pret kuru nostājas Oskars.

Lai izrādes fināls pilnībā atspoguļotu “sociālisma” gaidāmo uzvaru, teksts tiek papildināts ar atbilstoša patosa teikumiem: “Garozas pulks līdz pēdējam elpas vilcienam būs mūsu ienaidnieki, tie ienīst katru mūsu domu, katru centienu. Bet ko viņi mums var padarīt. Mēs ticam dzīvei!” 

Būtiski pieminēt, ka uz izrādes ģenerālmēģinājumu lugas autors un LPSR Ministru padomes priekšsēdētājs Vilis Lācis ierodas no Iekšlietu ministrijas, kur viņa paraksts ir zem rīkojuma 25. martā izsūtīt no Latvijas 45 tūkstošus cilvēku. Vienlaikus – 25. martā – notiek LPSR Rakstnieku savienības 1. kongress.

Nozīmīgākais Latvijas teātra pēckara gadu lielinscenējums. Ar šo izrādi teātris apliecina savu profesionālo varēšanu – uz skatuves ir gandrīz visa trupa, reālisms, par spīti naturālām detaļām, pat īstam ēdienam, nepārvēršas ilustratīvā naturālismā, bet ir jēdzieniski piepildīts, balstīts uz spēcīgiem skatuviskiem kontrastiem – skaļām, izvērstām tautas ainām nomainot psiholoģiskus skatus. 

Brīviņu saimnieka lomā – Jānis Osis, kura varenībā saaudzis Upīša varonim dotais un atmiņas par tēva nostāstiem, Osienes lomā Otīlija Starka-Stendere, kuras pāragrā nāve liek meklēt atbilstošu aktrisi ārpus teātra, un Amtmanis-Briedītis izvēlas tolaik vēl jauno Elzu Radziņu, kam piemitušas fantastiskas pārtapšanas spējas. Savukārt Ješkas piesmieto Ošu Annu, Osienes meitu, spēlē Lidija Freimane.

Latviešu teātra vēsturē par klasisku kļuva dialogs, kurā Zarēnu Kārlis it kā starp citu, atvainodamies Bērziņu Lienai, paziņo par savām laulībām. Šis dialogs kļuva par paraugu, cik daudz domas un satura var iekļaut otrajā plānā jeb zemtekstā, kad vārdi saka vienu, bet acis un sirdis runā pavisam citu valodu.

Daudzi no izrādes dalībniekiem saņem vienu no augstākiem apbalvojumiem mākslā – PSRS Valsts prēmiju (toreiz – Staļina prēmiju), bet ne tas ir svarīgākais – izrāde, kurā godīgi un ar milzīgu mīlestību bija runāts par savu zemi, uzrunāja publiku – līdz atjaunošanai 1955. gadā tika nospēlētas 105 izrādes.

1956. gads nāk ar “atkušņa” noskaņām, un, atbrīvojoties no striktiem socreālisma kritērijiem, top Raiņa lugas lielinscenējums. 

Amtmanis-Briedītis ar “Jāzepu” grib atdot to personisko pieredzi, ko viņam visa mūža garumā nācies atcerēties no savas Jāzepa lomas, kad aktīvu līdzdalību mēģinājumu procesā veic Aspazija un pieprasa Amtmanim-Briedītim dublantu, pašas iecienīto jauno aktieri Jāni Ģērmani. Kā panākt, lai mīlestība spēj stāvēt pāri aizvainojumam, rūgtumam un naidam. Šo tēmu, vienlaikus tiecoties aktierdarbā panākt jaunu koncentrācijas pakāpi uzdevuma veikšanai, izrādē risina Briedītis, Jāzepa lomu uzticēdams Žanim Katlapam un tikko studijas beigušajam Jūlijam Bebrišam. 

Režisors kā centrālo asi izvirza Jāzepa patiesības meklējumus un viņa sapni par nākotnes sabiedrību, kurā valdīs patiess humānisms, kurā nepastāvēs jautājums par ļaunā piedošanu vai atriebšanu, bet katra cilvēka galvenais ētiskais pienākums būs “ļauno labajā vērst”. Īpašu uzmanību viņš pievērš lugas pirmajai daļai, kurā brāļus kārto ne tik daudz ārēji izteiksmīgās kompozīcijās, bet nodarbojas ar individualizētu vaibstu un katra brāļa iekšējas darbības precīzu izveidi. “Dinamisko pozu vietā runā acu skatieni," raksta L. Dzene.

“Jāzeps un viņa brāļi” ir izrāde, kas sagādā teātrim milzīgus panākumus un ir ļoti labi apmeklēta.

Nākamais apjomīgais episka rakstura latviešu literatūras darbs Amtmaņa-Briedīša režijā, kas ļauj parādīt nācijas veidošanos, neignorējot objektīvas šķiriskās pretrunas un konfliktus, bet, protams, padomju laikā svaru kausi izvērtējumā nosveras par labu strādniekiem un zemniekiem, nevis viņu darba devējiem. “Rīga” runā par pilsoniskās sabiedrības izveidi, un jau romānā ir visai daudz ironijas ne tikai par baltvāciešiem, bet vēl jo vairāk par t. s. kārkluvāciešiem jeb turīgajiem latviešiem, kas visiem spēkiem cenšas asimilēties vācu sabiedrībā, jo uzskata to par augstāku. Izrādes galvenais varonis Krauklīšu Pēteris ar savu vitalitāti, apķērību un čaklumu izsizdamies uz augšu, ne brīdi “nenodod” savu latvietību, bet tieši otrādi – tur to kā spoguli priekšā citiem “latviešiem”, atgādinot viņu izcelsmi un iespēju būt pašiem.

“Rīga” sava sazarotā personāža dēļ top kā sadzīves ainas ar bagātu tipāžu galeriju, kuras centrā Jāņa Kubiļa meistarīgi atveidotā Krauklīšu Pētera izaugsme no bikla lauku zēna par elegantu, pašapzinīgu veikalnieku.