BIOGRĀFIJA

Dzimusi 1970. gada 26. maijā Rīgā.

Latvijas Nacionālā teātra aktrise kopš 1993. gada, kad absolvējusi Latvijas Valsts Konservatorijas Teātra fakultāti Māras Ķimeles vadībā.

Dziedājusi sieviešu korī “Dzintars”, ar kuru Trešās atmodas gados apceļojusi pasauli.

Latvijas Teātra darbinieku savienības valdes priekšsēdētāja kopš 2009. gada.

2019. gadā piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis pateicībā par viņas nozīmīgo veikumu teātra mākslā un aktīvo sabiedrisko darbību, sekmīgi vadot Latvijas Teātra darbinieku savienību un darbojoties Latvijas Radošo savienību padomē.

RADOŠĀ, PROFESIONĀLĀ DARBĪBA

1993. gadā beigusi pirmo atjaunotās Latvijas aktieru kursu, kas netiek gatavots konkrētam teātrim, un Nacionālajā teātrī nonāk trīs kursa biedri - Daiga Gaismiņa, Ivars Stonins un Uldis Anže.

Studiju laikā nospēlējusi pāris lomas arī Dailes teātrī, tomēr Oļģerts Kroders, tobrīd būdams Nacionālā teātra galvenais režisors, pieprasa Daigu Gaismiņu Nacionālajam teātrim viņas latviskās ārienes un muzikālo dotumu dēļ, un pirmās lielās un pārliecinoši nospēlētās lomas tik tiešām saistītas galvenokārt ar latviešu klasiku - Bērziņu Liena “Zaļajā zemē”, Elīna “Skroderdienās”, Maija “Mīla stiprāka par nāvi”, daudzus gadus vēlāk - Melānija “Veļupes krastā”, Ieva “Indrānos”, Rasma “Zilajā”.

Lielākais pārsteigums ir spēcīgais dramatiskais pārdzīvojums, ko tūlīt pēc studiju beigšanas Daiga Gaismiņa spēj atklāt pusmūža Gīnas lomā H. Ibsena “Meža pīlē”, tomēr traģiskas aktrises vēriens parādās arī citās lomās - Ofēlijā (“Hamlets”), Soņā (“Noziegums un sods”), vēlāk - Īvijā Vestonē (“Osedžas zeme”).

Daigas Gaismiņas muzikalitāte izmantota teju visās Nacionālā teātra muzikālajās izrādēs, bet īpaši minama ir Elīza Dūlitla “Mana skaistā lēdija” un Benjamiņa kundze “Sfinksā”.

Šo gadu laikā aktrise daudz spēlējusi arī raksturlomas, labu režisoru darbos atklājot izcilu humora izjūtu, kas izmantota arī Teātra dienas koncertu parodijās.

BIOGRĀFIJA

Dzimis 1934. gada 12. septembrī

Pēc Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļas absolvēšanas 1956. gadā strādājis Nacionālajā teātrī, no 1962. gada kļuvis teātra galvenais mākslinieks un bijis šai amatā vairāk nekā 50 gadus.

Bijis LMA Scenogrāfijas katedras vadītājs, viņa skolnieki ir izcilie latviešu scenogrāfi Andris Freibergs un Ilmārs Blumbergs

Par nopelniem Latvijas valsts labā Gunārs Zemgals 2003. gadā apbalvots ar Trīs Zvaigžņu ordeni.

Miris 2018. gada 1. martā.

RADOŠĀ, PROFESIONĀLĀ DARBĪBA

Latviešu skatuves gleznotāja Arvīda Spertāla audzēknis. Lielu uzmanību pievērš iestudējuma scenogrāfijas gleznieciskajām kvalitātēm kā krāsai vai, piemērām, telpas dziļuma vai perspektīvas atrisināšanai ar glezniecības līdzekļiem.  

Viņa režisori bijuši Alfreds Jaunušans, Mihails Kublinskis un Edmunds Freibergs. Veidojis scenogrāfiju un plakātus neskaitāmām izrādēm, tāpēc šeit minētas tikai tās viņa izrādes, par kurām saņemtas Teātra darbinieku savienības balvas – Žanna d’Arka (1962), Velnakaula dvīņi (1967), Tātad dzīvoju (1972), Lorencačo un Silta, jauka ausainīte (1973), Jaunības putns ar saldo balsi (1977), Jūlijs Cēzars un Emīls un Berlīnes zēni (1979), Princis un ubaga zēns (1983). 

Citas nozīmīgas izrādes - Aijā, žūžū, bērns kā lācis (1968), Ilgu tramvajs (1969), Laikmetu griežos(1977), Romeo un Džuljeta (1984), Mirabo (1987), Putni bez spārniem un Piecstāvu pilsēta (1970-1971), Lilioms un Santakrusa (1971), Indrāni (1988), Indriķa hronika (2000), kā arī Sarkanmatainais kalps, par ko viņam piešķirta Arvīda Spertāla prēmija 1987. gadā.

G. Zemgalam kopā ar A. Jaunušanu un Z. Kalniņu pieder ideja un vizuālā realizācija lielajiem brīvdabas uzvedumiem „Skroderdienām Silmačos”, „Mērnieku laikiem” un „Brīnišķīgajiem Didrika Taizeļa piedzīvojumiem” Druvienas kultūras kompleksā, Alauksta estrādē Vecpiebalgā un Dundagā, lielajiem tautas saietiem, kuri arī savā veidā tuvināja Trešo atmodu.