BIOGRĀFIJA

Dzimis 1943. gada 3. oktobrī Bauskā. 

Bērnību pavadījis dzimtas mājās "Dumpjos" Īslīces pagastā, vēlāk ar māti pārcēlušies uz Rundāles pagastu un Bausku. Skolas gaitas iesācis Īslīces pamatskolā, mācījies Pilsrundāles septiņgadīgajā skolā, 1961. gadā beidzis Bauskas vidusskolu. Mācījies arī mūzikas skolā klavieres, trompeti un spēlējis basketbolu sporta skolā.

1965. gadā absolvējis LVK Teātra fakultātes Aktieru nodaļu un sāk strādāt Nacionālajā teātrī. Atveidojis nozīmīgas lomas teātrī, radio un TV teātrī. 

Par viņu sarakstītas grāmatas - Diāna Spertāle “Uldis Dumpis. Spoguļattēls” (2003) un Līga Blaua “Uldis Dumpis. Zemgalietis” (2015)

RADOŠĀ, PROFESIONĀLĀ DARBĪBA

Uldis Dumpis ir aktieris, kuru pazīst pat tie, kam nav ne jausmas, kurā teātrī viņš strādā. Šo popularitāti un nedalītu tautas mīlestību nodrošinājušas lomas kino, balss radio un gadu gaitā izveidojies krietna latviešu vīrieša tēls un ideāls – tas ir ģimenes galva, kas dodas ekskursijās, makšķerē savā ezerā un nesatricināmi tic Latvijai. Un tomēr – tie, kas viņu redzējuši un redz uz skatuves, Uldī Dumpī saskata arī ārkārtēju talanta amplitūdu – no komiķa līdz traģēdijas varonim – un patiesu mīlestību pret savu skatītāju.

Jau pirmajās lomās saistījis ar skaudru patiesības izjūtu un koncentrētu formu. Ar loģisko domāšanu un spēju distancēties no atveidojamā personāža aktierisko uzdevumu kopainā spilgti iezīmējis tēlus – ironiskais vikotns Gorings (O. Vailda “Ideāls vīrs”, 1968), ciniķis Šaļimovs (M. Gorkija “Vasarnieki”, 1972), Rakitins (I. Turgeņeva “Mēnesis uz laukiem”, 1976). Vīrišķīgi paskarbs ārējā veidolā, sirsnīgs un emocionāli atsaucīgs partnerībā bijis viņa atveidotais strādnieku puisis Mičs (T. Viljamsa “Ilgu tramvajs”, 1969) un it īpaši šarmantais priekšpilsētas blēdis, karuseļnieks Lilioms.

Analītiskā dzīves parādību uztvere, prasme radīt sociāli vispārinātus tipus izmantota gan latviešu, gan cittautu jaunākā laika dramaturģijas interpretācijās. Vēsturiski un žanriski plašā amplitūdā radītās lomas raisījušas laikmetīgas asociācijas, jo sevišķi titulloma P. Rozīša “Ceplis” (1995), Brīviņu saimnieks Vanags (A. Upīša “Zaļā zeme”, 1996), Rābermanis (A. Deglava “Rīga”, 1998). Komēdijās darbojies ar rotaļīgu vieglumu, atjautīgu improvizāciju, dažkārt ar teatrāli izspēlētu naivitāti. Vairākās lomās tēla raksturojumu papildinājis ar iespaidīgu grimu un plastiku – Tēvs (M. Fermo “Krīt klaudzot durvis”, 1973), Ābrams (R. Blaumaņa “Skroderdienas Silmačos, 1975) u. c.