Aktieru Amtmaņu muzeja tapšana aktrises Lidijas Freimanes atmiņās.

…Kad pēc Amtmaņa - Briedīša aiziešanas mūžībā radās doma viņa dzimtajās mājās Vallē ierīkot muzeju, man, kas jau ar viena režisora māju - muzeju biju tikusi galā, tikpat kā pienākums bija panākt, lai arī otram māja tiktu atjaunota…

Briedīša mājas atjaunošana izrādījās diezgan grūta lieta.

Kādēļ mums nauda vienmēr ir stājusies priekšā kultūrai un garīgumam? Bieži esmu par to domājusi. Tagad, kad esam noplicināti un totāli nabagi, tam vismaz ir kaut kāds morāls attaisnojums. Bet laikā, kad vajadzēja vienīgi saņemties un piespiesties, lai kaut ko panāktu… Bieži labāk atteicās no vērtīgām idejām, ka tikai nebūtu ar kādu Maskavas vai vietējo birokrātu jāceļ kašķis. Atteicās un mierīgi palaida… Nu, kas tur viens muzejs! Viena Briedīša māja… Lai tā sapūst!

Kādudien aizbraucām uz Valli kopā ar Teātra biedrības atbildīgo sekretāri Dēziju Cukuru, lai redzētu ,kādā stāvoklī šīs mājas ir. Un ieraudzījām bēdīgu ainu. Gluži tik briesmīgi kā Smiļģa māja nebija, bet tomēr.

Tā bija baļķu māja. Telpasnevēdinātas. Brants gar baļķiem iemeties, te bija ierīkota patērētāju biedrības noliktava un it kā tīši savestas lietas, kas ātrāk var māju sapūdēt. Dažādas jēlādas, tieši uz grīdassabērtas saknes un citi produkti.

Rajona partijas  sekretārs Sakss bija drausmīgi cinisks cilvēks. „Ko jūs ar tiem muzejiem ņematies? Ko jūs tos miroņus uzsildat? Kam ir vajadzīgi šie miroņi?” - „ Biedri Sakss, es atvainojos, bet es redzu, ka kādreiz jūs un es - mēsarī būsim miroņi. Un, ja ir aizgājis cilvēks, kas devis ieguldījumu latviešu teātra kultūrā un pacēlis teātri lielos augstumos, tad viņš ir jāpiemin.” Tādā stilā risinājās mūsu saruna, protams, ka mana „lekcija” gāja viņam gar ausīm, un cīniņš kļuva brīžam gandrīz bezcerīgs.

Taču vistrakākā un visnepatīkamākā cīkstēšanās man bija ar patērētāju biedrības priekšnieci - atbaidošu uzbekieti, kura, ne mirkli nekautrēdamās, pateica savas domas par latviešiem, kas visi esot nenormāli ar savu pasaku un pantiņu krāšanu. Totāli ciniski noskaņota persona. Gāja grūti, ka es ķēros pie lielgabala: izmantodama savu deputātes stāvokli, devos pēc palīdzības pie toreizējā Augstākās Padomes priekšsēdētāja Pētera Strautmaņa. Viņš savu atbalstu neliedza, bet drīz vien no Valles patērētāju biedrības pienāca oficiāls ziņojums, cik viņiem šī ēka nepieciešama saimniecībai, tā, ka man iznāca šai lietā vēl vairākkārt griezties pie Augztākās Padomes, līdz beidzot Strautmanis man pateica tieši sejā : „Es nezināju, ka jūs esat tik kašķīga sieviete.” Šo „komplimentu” uzņēmu bez apvainošanās. Jā, es esmu kašķīga, ja gribu kaut ko panākt, atteicu. Smiļģa mājas pieredze mani bija mācījusi, ka bez kašķiem šāda lieta neiet cauri.

Tomēr Vallēes sastapu arī kādu ārkārtīgi patīkamu un gaišu cilvēku - tas bija kolhoza priekšsēdētājs Elksnis. Mēs kopā gudrojām visādus gājienus un apkārtgājienus, kā pietikt šai lietai klāt. Teātra biedrība dotu līdzekļus, ja viņš kooperējoties ar mums, varētu nodrošināt darbaspēku, celtniecības materiālus un pārējo nepieciešamo, lai līdz Briedīša simtgadei paspētu visu izdarīt un muzeju atvērt.

Reiz kad biju aizbraukusi viena pati uz Valli pie kolhoza priekšsēdētāja visu norunāt precīzi un līdz galam, viņš iesauca kabinetā savu grāmatvedi, lai smalki aprēķinātu, cik, kas un kā. Teātra biedībai toreiz kontā bija pāri par trim miljoniem, un es solīju dot, cik būs vajadzīgs. Tāpēc jau tika pelnīts un krāts, lai mēs varētu palīdzēt teātra mākslai, šīs mākslas popularizēšanai un atbalstīšanai. Grāmatvede uz mani skatījās nicīgi, likās, tik nevērtīgu  naudas šķērdēšanu kaut kāda muzeja ierīkošanai, viņa uzskata par pēdējo muļķību. Drīz mēs kopā sākām šo muzeja radīšanas plānu vērst īstenībā. Teātra biedrība deva ne tikai naudu. Centāmies braukt talkās, piedalīties apkārtnes apkopšanā. Taču Elksnis reāli nodrošināja regulāru darba ritmu, norīkoja darbā vīrus, sagādāja zāģmateriālus. Bez viņa, protams, mēs nebūtu māju atjaunojuši. Vēlāk apkopa un noaudzēja ar puķēm un dzīvžogu, skatam apslēpa arī „traucējošo”  ēku blakus muzejam.

Amtmaņa Briedīša simtgadē 1985. Gada 5. Augustā viņa dzimtajās mājās atklāja muzeju. Otro reizi mūžā es ar lielu prieku skatījos, ka ir tapis tas, kam bija jātop.

Tā bija mana otrā uzvara.