BIOGRĀFIJA

Dzimusi 1968. gada 8. martā Jelgavā mākslinieka Ulda Rogas ģimenē (brālis - mūziķis Kaspars Roga, māsa - horeogrāfe Inga Raudinga). 1992. gadā absolvējusi Pētera Krilova vadīto Daugavpils teātra kursu, strādājusi Daugavpils teātrī līdz 1994. gadam, kad pārcēlusies dzīvot uz Rīgu. Spēlējusi teātrī "Skatuve", 1995. gadā uzaicināta strādāt Nacionālajā teātrī.

2002. gadā absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmiju, iegūstot maģistra grādu režijā un uzsākot režijas gan Nacionālajā, gan Valmieras drāmas teātrī. Strādā kā pasniedzēja Latvijas Kultūras akadēmijā, kopā ar dzīvesbiedru Mihailu Gruzdovu sagatavojot aktieru kursus (Dailes teātra 9. studija, dažādiem teātriem gatavotais aktieru kurss, 2013, un VDT aktieru kurss, kas mācības uzsāka 2017. gadā)

2015. gadā saņēmusi Eduarda Smiļģa balvu un Alfrēda Amtmaņa-Briedīša prēmiju.  

No 2017. gada ir Valmieras Drāmas teātra mākslinieciskā vadītāja. 

RADOŠĀ, PROFESIONĀLĀ DARBĪBA

Indra Roga ir viena no izcilākām sava laika aktrisēm, kas iemanto skatītāju un kritikas mīlestību ar pirmajām lomām Daugavpils teātra laikā, jo ir apveltīta ne tikai ar absolūtu skatuvisko pievilcību, bet arī temperamentu un traģisko stīgu, kas Latvijas teātrī jaunajos laikos atrodama reti kura aktiera pasaules izjūtā.

Pēc Pētera Krilova aiziešanas no Daugavpils teātra izjūk arī tā pamattrupa un aktieri, cits ātrāk, cits vēlāk atrod savu vietu Rīgas teātros vai arī pamet skatuvi, Indra Roga jau pēc gada uzsāk darbu Nacionālajā teātrī un arī šeit nospēlē virkni vadošo lomu, tomēr “lielā” teātra statuss, kas pieprasa proporcionāli lielu daļu veltīt vieglajam repertuāram, īpaši ekonomiski nestabilajos 90. gados, nesniedz to gandarījumu, ko Indra Roga gaida no mākslas, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc viņa nolemj turpināt izglītību un pievēršas režijai.

Jau ar diplomdarba izrādi - Cveiga “Amoka” iestudējumu - top skaidrs, ka Indra Roga būs profesionāla režisore, tomēr tieši pirmais lielās zāles iestudējums - H.Ibsena “Nora” apliecina - Indras Rogas stiprā puse ir Latvijā tikpat retais inscenētāja vēriens, spēja skatuvi organizēt ne tikai ar lielu aktieru skaitu, bet darīt to gleznieciski jēgpilni, veidojot izrādes kā pārdomātas vizuāli iedarbīgas un nereti simboliskas kompozīcijas ar augstāku virsuzdevumu.

BIOGRĀFIJA

Dzimis 1971. gada 2. augustā Gulbenē.

1989. gadā beidzis Gulbenes 1. vidusskolu. Skolā spēlējis teātri un tas devis stimulu tālākajām studijām Latvijas Mūzikas akadēmijas Kultūras un mākslas zinātņu fakultātē, kuras beidza 1993. gadā, kad arī pieņemts darbā Nacionālajā teātrī.

Artistiski pievilcīgs, muzikāli apdāvināts, plastiski izteiksmīgs un dziļi jūtīgs mākslinieks. Brīvajos brīžos nodarbojas ar alpīnismu, ir uzkāpis gan Elbrusā un Monblānā, gan Vildšpicē un Presanellā, kā arī citās Kaukāzas, Altaja, Alpu un Tatru virsotnēs.

1996. gadā Uldis Anže iegūst gada labākā jaunā aktiera nosaukumu. 2017. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

RADOŠĀ, PROFESIONĀLĀ DARBĪBA

Nacionālā teātra aktieris kopš 1993. gada. Sākotnēji daudz izmantots zēnu lomās, tomēr tieši tur pierādījis mērogu un vērienu, ko spēj uz skatuves atklāt. Proti, pārliecinoši nospēlējis Krauklīšu Pēteri A.Deglava “Rīgā”, jaudīgi apvienojot šķietami sadrumstaloto epizožu virkni.

Arī pārējās Ulda Anžes lomas runā pašas par sevi – viņš ir aktieris, kas var nospēlēt gan cēlus varoņus, gan jūtīgus mīlētājus, gan intelektuālus dzīves jēgas meklētājus, gan naivus ideālistus, gan apburošus, gan atbaidošus neliešus – reālistiski, nosacīti, stāstot un iemiesojot. 

21. gadsimta otrajā desmitgadē divas nozīmīgākās lomas - Lāčplēsis un Pērs Gints tapušas sadarbībā ar režisoru Viesturu Kairišu, atklājot daudzšķautņaino abos šais tik atšķirīgajos tēlos. Ja ceļš, ko noiet Pērs Gints ir taisnāks - no trakulīga, mātes izlutināta jaunekļa līdz rezignētam sirmgalvim, kas saprot, ka meklējot pilnību un dzīves piepildījumu, savu Pēra Ginta “es”, viņš to nokavējis un var sasniegt tikai reizē ar nāves brīdi, tad Lāčplēsis, no citu nolemta “varoņa” ceļa gājēja pārtop par cilvēku, kas apzinās gan savu varēšanu, gan nevarēšanu.