BIOGRĀFIJA

Dzimusi 1968. gada 8. martā Jelgavā mākslinieka Ulda Rogas ģimenē (brālis - mūziķis Kaspars Roga, māsa - horeogrāfe Inga Raudinga). 1992. gadā absolvējusi Pētera Krilova vadīto Daugavpils teātra kursu, strādājusi Daugavpils teātrī līdz 1994. gadam, kad pārcēlusies dzīvot uz Rīgu. Spēlējusi teātrī "Skatuve", 1995. gadā uzaicināta strādāt Nacionālajā teātrī.

2002. gadā absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmiju, iegūstot maģistra grādu režijā un uzsākot režijas gan Nacionālajā, gan Valmieras drāmas teātrī. Strādā kā pasniedzēja Latvijas Kultūras akadēmijā, kopā ar dzīvesbiedru Mihailu Gruzdovu sagatavojot aktieru kursus (Dailes teātra 9. studija, dažādiem teātriem gatavotais aktieru kurss, 2013, un VDT aktieru kurss, kas mācības uzsāka 2017. gadā)

2015. gadā saņēmusi Eduarda Smiļģa balvu un Alfrēda Amtmaņa-Briedīša prēmiju.  

No 2017. gada ir Valmieras Drāmas teātra mākslinieciskā vadītāja. 

RADOŠĀ, PROFESIONĀLĀ DARBĪBA

Indra Roga ir viena no izcilākām sava laika aktrisēm, kas iemanto skatītāju un kritikas mīlestību ar pirmajām lomām Daugavpils teātra laikā, jo ir apveltīta ne tikai ar absolūtu skatuvisko pievilcību, bet arī temperamentu un traģisko stīgu, kas Latvijas teātrī jaunajos laikos atrodama reti kura aktiera pasaules izjūtā.

Pēc Pētera Krilova aiziešanas no Daugavpils teātra izjūk arī tā pamattrupa un aktieri, cits ātrāk, cits vēlāk atrod savu vietu Rīgas teātros vai arī pamet skatuvi, Indra Roga jau pēc gada uzsāk darbu Nacionālajā teātrī un arī šeit nospēlē virkni vadošo lomu, tomēr “lielā” teātra statuss, kas pieprasa proporcionāli lielu daļu veltīt vieglajam repertuāram, īpaši ekonomiski nestabilajos 90. gados, nesniedz to gandarījumu, ko Indra Roga gaida no mākslas, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc viņa nolemj turpināt izglītību un pievēršas režijai.

Jau ar diplomdarba izrādi - Cveiga “Amoka” iestudējumu - top skaidrs, ka Indra Roga būs profesionāla režisore, tomēr tieši pirmais lielās zāles iestudējums - H.Ibsena “Nora” apliecina - Indras Rogas stiprā puse ir Latvijā tikpat retais inscenētāja vēriens, spēja skatuvi organizēt ne tikai ar lielu aktieru skaitu, bet darīt to gleznieciski jēgpilni, veidojot izrādes kā pārdomātas vizuāli iedarbīgas un nereti simboliskas kompozīcijas ar augstāku virsuzdevumu.