BIOGRĀFIJA

Dzimusi 1924. gada 25. martā.

Beigusi Rīgas 5. ģimnāziju. Kara pēdējā ziemā studējusi Filoloģijas fakultātē un darbojusies Strādnieku teātrī, kur guvusi ievērību ar titullomas atveidojumu A. Afinogenova lugas “Mašeņka” iestudējumā.

Beigusi Drāmas teātra studiju 1946. gadā. Nacionālajā teātrī nostrādājusi visu mūžu, kopš 1947. gada, spēlējot galvenokārt raksturlomas un epizodiskas lomas.

Par ilgo un radošo mūža darbu tikusi apbalvota ar Alfreda Amtmaņa- Briedīša prēmiju 2009. gadā un piektās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni 2010. gadā.

Mirusi 2018. gada 31. decembrī.

RADOŠĀ, PROFESIONĀLĀ DARBĪBA

Apveltīta ar spraigu skatuvisko temperamentu, labu muzikālo dzirdi un vokālām dotībām. Šīs aktrises īpašības teātris tad arī izmantojis visus viņas mūža darba gadus. Tomēr galvenais virziens teātrī aktrisei bijis bērnu un pusaudžu lomas, kurās spilgti atklājās raksturotājas dotības. Viņas darbā jūtama viņas teātra “krustmātes” un autoritātes Ludmilas Špīlbergas ietekme. Ar Direktores lomu H. Gulbja “Aijā žūžu, bērnā kā lācis”, Maiga Grīnberga pierādīja, ka būtu spējīga pāriet uz citu lomu kategoriju, tomēr spēcīgā konkurence lika Maigai Grīnbergai visu mūžu pavadīt mazos uzdevumos, kas tomēr nemazināja ne viņas uzticību teātrim, ne labvēlīgo attieksmi pret citiem kolēģiem.

BIOGRĀFIJA

Dzimis 1923. gada 8. martā Valkas apriņa Palsmanes pagastā.

Mācījies V. Oslava komercskolā. 1942. gadā sācis mācības Tautas teātra studijā. 1946. gadā beidzis Drāmas teātra studiju. Nacionālā teātra aktieris kopš 1944. gada. 

Ēriks Brītiņš 2009. gadā par nopelniem un ilggadēju darbu Latvijas Nacionālajā teātrī saņēma vecmeistara A. Amtmaņa-Briedīša prēmiju, bet valsts neatkarības svētkos - Atzinības krustu.

Miris 2010. gada 17. februārī.

RADOŠĀ, PROFESIONĀLĀ DARBĪBA

Aktiera gaišā personība un ārējie dotumi uz ilgu laiku noteica jaunā aktiera lomas – zēnus un liriskus jaunekļus: Arturs (Dž. Londona "Mārtiņš Īdens",1948), Paks (V. Šekspīra "Sapnis vasaras naktī", 1954), Viktors (A. Afinogenova "Mašeņka", 1952), Tomašs (J. Ļutovska "Ģimenes lieta", 1955), Andrejs (Ā. Alunāna "Visi mani radi raud",1959), Oto Kesters (Ē. M. Remarka "Trīs draugi", 1963), Alnis (A. Brigaderes "Lolitas brīnumputns', 1966).

Īpaša vieta mākslinieka daiļradē ir bijusi Rūdolfam Blaumanim (rakstnieka maskā ar viņa tekstiem izgāja prologā un starpspēlēs 80. gados "Skroderdienu Silmačos" izrādēs) un viņa varoņiem – Juris ("Ļaunais gars",1953), Pičuks, Rūdis un Pindaks ("Skroderdienas Silmačos", 1955, 1969, 1975), Pičuks ("No saldenās pudeles",1958), barons Mēvenšterns ("Ugunī, 1982).

Stereotipu par Ē. Brītiņu kā vienas šauras lomu nošķiras aktieri lauza spilgtais Francijas dofīns A. Upīša "Žannā d'Arkā" (1962). Un pavēra ceļu raksturlomām: Klunksins (K. Sajas "Tātad dzīvoju",1972), Vinčenco (Ē. Skarpetas "Skrandaiņi un augstmaņi", 1978), Aleksandrs (H. Gulbja "Alberts", 1983), Tālis Mautulis (P. Putniņa "Ar būdu uz baznīcu", 1987 un "Ardievu pie zemes", 1990), Vutke (F. Arnolda un E. Baha "Atpūta "Paradīzē",1997).

Ē. Brītiņš piecdesmit gadu garumā bijis Latvijas Nacionālā teātra tradīciju uzturētājs un kopējs. Īpašs nopelns viņam ir T. Valdšmita iedibinātās neoficiālās kopas "Ļembastnieki" uzturēšana, kuras galvenais uzdevums – neļaut gaist aizsaulē aizgājušo teātra mākslinieku piemiņai. Ē. Brītiņa balss tembrs, viņa skatuves runas tehnika un vokālā prasme daudz izmantota Latvijas radioteātrī. Ar viņa pasaku varoņu ierakstiem ("Trīs siventiņi", "Runcis lielībnieks" u. c.) izaugušas vairākas paaudzes. Kā režisors veidojis arī radio iestudējumus, piem. M. Kaudzītes "Jaunie mērnieku laiki", J. Jaunsudrabiņa "Ezermaļu krokodils", Andreja Upīša "Reinis un Jūle" u. c. Īpaši populāri kļuvuši viņa un publicista R. Ādmīdiņa satīrisko raidījumu sērija "Saulgožu pagasta ainiņas".