BIOGRĀFIJA

Dzimis 1923. gada 8. martā Valkas apriņa Palsmanes pagastā.

Mācījies V. Oslava komercskolā. 1942. gadā sācis mācības Tautas teātra studijā. 1946. gadā beidzis Drāmas teātra studiju. Nacionālā teātra aktieris kopš 1944. gada. 

Ēriks Brītiņš 2009. gadā par nopelniem un ilggadēju darbu Latvijas Nacionālajā teātrī saņēma vecmeistara A. Amtmaņa-Briedīša prēmiju, bet valsts neatkarības svētkos - Atzinības krustu.

Miris 2010. gada 17. februārī.

RADOŠĀ, PROFESIONĀLĀ DARBĪBA

Aktiera gaišā personība un ārējie dotumi uz ilgu laiku noteica jaunā aktiera lomas – zēnus un liriskus jaunekļus: Arturs (Dž. Londona "Mārtiņš Īdens",1948), Paks (V. Šekspīra "Sapnis vasaras naktī", 1954), Viktors (A. Afinogenova "Mašeņka", 1952), Tomašs (J. Ļutovska "Ģimenes lieta", 1955), Andrejs (Ā. Alunāna "Visi mani radi raud",1959), Oto Kesters (Ē. M. Remarka "Trīs draugi", 1963), Alnis (A. Brigaderes "Lolitas brīnumputns', 1966).

Īpaša vieta mākslinieka daiļradē ir bijusi Rūdolfam Blaumanim (rakstnieka maskā ar viņa tekstiem izgāja prologā un starpspēlēs 80. gados "Skroderdienu Silmačos" izrādēs) un viņa varoņiem – Juris ("Ļaunais gars",1953), Pičuks, Rūdis un Pindaks ("Skroderdienas Silmačos", 1955, 1969, 1975), Pičuks ("No saldenās pudeles",1958), barons Mēvenšterns ("Ugunī, 1982).

Stereotipu par Ē. Brītiņu kā vienas šauras lomu nošķiras aktieri lauza spilgtais Francijas dofīns A. Upīša "Žannā d'Arkā" (1962). Un pavēra ceļu raksturlomām: Klunksins (K. Sajas "Tātad dzīvoju",1972), Vinčenco (Ē. Skarpetas "Skrandaiņi un augstmaņi", 1978), Aleksandrs (H. Gulbja "Alberts", 1983), Tālis Mautulis (P. Putniņa "Ar būdu uz baznīcu", 1987 un "Ardievu pie zemes", 1990), Vutke (F. Arnolda un E. Baha "Atpūta "Paradīzē",1997).

Ē. Brītiņš piecdesmit gadu garumā bijis Latvijas Nacionālā teātra tradīciju uzturētājs un kopējs. Īpašs nopelns viņam ir T. Valdšmita iedibinātās neoficiālās kopas "Ļembastnieki" uzturēšana, kuras galvenais uzdevums – neļaut gaist aizsaulē aizgājušo teātra mākslinieku piemiņai. Ē. Brītiņa balss tembrs, viņa skatuves runas tehnika un vokālā prasme daudz izmantota Latvijas radioteātrī. Ar viņa pasaku varoņu ierakstiem ("Trīs siventiņi", "Runcis lielībnieks" u. c.) izaugušas vairākas paaudzes. Kā režisors veidojis arī radio iestudējumus, piem. M. Kaudzītes "Jaunie mērnieku laiki", J. Jaunsudrabiņa "Ezermaļu krokodils", Andreja Upīša "Reinis un Jūle" u. c. Īpaši populāri kļuvuši viņa un publicista R. Ādmīdiņa satīrisko raidījumu sērija "Saulgožu pagasta ainiņas".