BIOGRĀFIJA

Dzimis 1914. gada 18. februārī Sinolē pagasta rakstveža ģimenē.

Mācījies Cesvaines ģimnāzijā, mēģinājis kļūt par lauksaimniecības fakultātes studentu, beidzis Zeltmata un Ernesta Feldmaņa dramatiskos kursus, vienlaikus strādājot VEF un Rīgas pilsētas 1. slimnīcā. 1938. gada augustā viņu kā otrā kursa studentu uzņēma Nacionālajā teātrī.

Mūža pēdējos gados kļuvis par autoritatīvu viedokļa paudēju Latvijas vēsturei nozīmīgos jautājumos, apelējot pie zemnieku izturības un dzīves gudrības.

Sebra 80 gadu jubileja tika svinēta Rīgas Latviešu biedrības nama Zelta zālē.

Miris 2009. gada 12. janvārī.

ADOŠĀ, PROFESIONĀLĀ DARBĪBA

Ilgu laiku spēlējis otrā plāna lomas, līdz pat 1948. gadam, kad kritiķi pirmoreiz saskata aktiera izcilās raksturotāja dotības Vīskreļa lomā R. Blaumaņa lugā "Ugunī". 

60 darba gados nospēlējis vairāk par 200 lomām gan teātrī, gan kino, kļūstot par vienu no tautā iemīļotākiem aktieriem.

Lomās nereti izmantota ne tikai viņa faktūra - miesās raženais augums, bet arī cilvēciskās rakstura īpašības - omulība, sirsnība un humora izjūta.

Teātrī nozīmīgākās lomas: Saljeri A. Puškina "Mocarts un Saljeri", Filips II F. Šillera "Dons Karloss", Bernards Šovs "Dž. Kiltija "Mīļais melis", Indrānu tēvs R. Blaumaņa "Indrānos", Kolā Briņons R. Rolāna "Kolā Briņons", Kihnu Jens J. Smūla "Mežonīgais kapteinis Kihnu Jens", Hamilkars I. Žamiaka "Hamilkara kungs".

Filmējies arī daudzās filmās: "Kapteinis Nulle", "Mērnieku laiki", "Karalis Līrs", "Uzbrukums slepenpolicijai", "Indrāni", "Vella kalpi", "Vella kalpi vella dzirnavās", "Nakts bez putniem", "Nāves ēnā", "Klāva Mārtiņa dēls" u.c.

BIOGRĀFIJA

Dzimis 1923. gada 23. jūlijā Neretā. 

Mācījies Neretas skolā, vēlāk Smiltenes piensaimniecības skolā. Pēc kara atgriezies Neretā, no kurienes devies uz Rīgu mācīties. Plānojis stāties Konservatorijā, tomēr teātra izrādē "Pazudušais dēls" redzētā spožā Žaņa Katlapa spēle mainījusi viņa domas, un Kubilis kopā ar nākamo dzīvesbiedri Liliju iestājies Drāmas teātra studijā, ko beidzis 1948. gadā un pieņemts darbā Nacionālajā teātrī.

Savā radošajā mūžā Jānis Kubilis saņēmis ne tikai bezgalīgu skatītāju cieņu un mīlestību, bet arī daudzus oficiālus apbalvojumus:1956. gadā - Latvijas PSR Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks, 1965. gadā - Latvijas PSR Valsts prēmija par Mocarta lomu A. Puškina "Mocarts un Saljeri" inscenējumā un Lorkas lomu Žaņa Grīvas lugā "Noziegums Granādā", 1966. gadā - Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieka goda nosaukums, 1987 .gadā Alfrēda Amtmaņa-Briedīša prēmija par lomām izrādēs "Sarkanmatainais kalps" un "Nirnberga 1948", 2002. gadā - IV šķiras Triju Zvaigžņu ordenis, 2005. gadā - “Spēlmaņu nakts” balva par Mūža ieguldījumu teātra mākslā. 

RADOŠĀ, PROFESIONĀLĀ DARBĪBA

Latvijas Nacionālā teātra aktieris no 1948. līdz 1994. gadam, kad pieņēmis lēmumu no aktīvās darbības teātrī aiziet. Kopumā nospēlējis ap 140 lomu.

Jaunībā bieži izmantota viņa pievilcīgā, vīrišķīgā āriene, muzikalitāte un temperaments, īpaši dienvidniciskāku raksturu atveidē: Selio “Suns uz siena kaudzes”, Fabricio “Viesnīcniece”, Mikele “Filumena Marturano”, Joske “Skroderdienas”, Pablo “Trešais vārds”, Marats “Mans nabaga Marats”.

Nozīmīgs Kubiļa biogrāfijā ir Krustiņš “Pazudušajā dēlā” un Krauklīšu Pēteris “Rīgā”.

Inteliģence un talanta vieglums apvienojušies Mocartā '’Mazās traģēdijas” un Lorkā “Noziegums Granādā”.

Humora izjūta un artistiskums izmantoti plašajā raksturlomu klāstā, no kurām populārākās ir Fičūrs “Liliomā”, Paskvāle “Skrandaiņi un augstmaņi”, Murzaveckis “Vilki un avis”, Fredis “Paši pūta, paši dega” u.c.

Īpašu skatītāju mīlestību baudījis arī mūža otrajā pusē spēlētājās lomās - Hamilkāra kungā un Longinā Laukmanī no “Bezkaunīgajiem večiem”.

BIOGRĀFIJA

Dzimis 1939. gadā. Pēc Rīgas 2. vidusskolas pabeigšanas sāk strādāt Latvijas Nacionālajā teātrī par mēbeļnieku rekvizitoru. Drīz tika ievērota viņa azartiskā interese, teicamās skatuves dotības un artistiskums. Sekoja piedalīšanās masu skatos un epizodiskās lomās, līdz teātri pārsteidza ziņa, ka Mihails Kublinskis dublēs Jāni Kubili Klaida lomā Teodora Dreizera "Amerikāņu traģēdijā". Paralēli darbam teātrī viņš iestājās Valsts Konservatorijas režijas nodaļā, ko absolvēja ar Grigorija Kanaviča drāmu "Lai viņš iet projām". Kopš 1964. gada viņš ir šī teātra režisors. 

RADOŠĀ, PROFESIONĀLĀ DARBĪBA

Gadu gaitā tika izstrādāts, noslīpēts režijas rokraksts, kur ļoti lielu lomu spēlē ikviena tēla psiholoģiskais piesātinājums, izrādes telpiskais risinājums, tās estētiskās kvalitātes. Kā režisoram viņam ir svarīgs sabalansēts domu biedru ansamblis, bet, izvēloties dramaturģisko materiālu, režisors to saista ar konkrētām mākslinieciskām individualitātēm. Lielā mērā tieši viņš veidojis aktieru Lāsmas Kugrēnas, Antras Liedskalniņas, Māras Zemdegas, Lolitas Caukas, Lienes Gāliņas, Ģirta Jakovļeva, Inta Burāna, Aināra Ančevska, Jāņa Āmaņa radošās biogrāfijas. Repertuāra izvēlē viņu allaž interesējuši latviešu teātru praksē neaprobēti darbi. Daudzi no tiem kļuvuši par neatņemamu ne tikai nacionālā teātra, bet visas latviešu teātra vēstures zelta fonda daļu. ("Mežonīgais kapteinis Kihnu Jens", "Vasara Noānā", "Santakrusa", "Hamilkāra kungs", "Romeo un Džuljeta", "Bezkaunīgie veči", "Heda Gablere", "Brīnumainā kurpniece").

Savukārt jaunas kvalitātes, jauni izteiksmes meklējumi un atklājumi saistās ar Aktieru zāles izveidi 70. gadu vidū. ("Elektra – mana mīla", "Lauva ziemā", "Lieldienas").

Tieši Kublinski teātra ilggadējais mākslinieciskais vadītājs Alfreds Jaunušans izraudzījās par sava "posteņa" pārmantotāju. Viņam gan atvēlēti bija tikai divi gadi (1987–1989). Kublinskis tandēmā ar Jaunušanu ir bijis arī jaunās aktieru paaudzes audzinātājs – aktieru meistarības pedagogs, vairākiem Nacionālā teātra aktieru kursiem iestudējot diplomdarba izrādes. Par nopelniem latviešu teātra attīstībā apbalvots ar augstāko apbalvojumu – Trīs Zvaigžņu ordeni.