Izrāde, kas iecerēta kā komēdija par dabas spēka jeb dionīsiskās stihijas lielo spēku, kas gan lugā, gan dzīvē saceļ trauksmi mācītāju aprindās. Tā ir pavasara nakts pasaka, kad daba mostas, no jūras rītausmā ir iznācis Pans un atmodinājis mīlestībai mežsarga meitu Panisku.

Lugā par pamodušos dabas dievu Panu satraucas sādžas vecākie un mūki, kas gāž Panam virsū svētītu ūdeni, un zintniece, kas grib to ieburt kādā no dzīvniekiem, bet ciema ļaudis aizstāv Panu ar viņa paša pausto atziņu:

"Es esmu dabas dēls, un viņas likumi ir mani likumi."

Izrāde ir kā plašas dionīsiskas svinības, dziļi tautiska, veselīgi spēcinoša. Režisors savā dienasgrāmatā atzīmējis, ka radusies laba, vērtīga izrāde.

Lai arī izrāde skatītājos gūst lielu atsaucību, katoļu garīdznieki iesniedz sūdzību Satversmes sapulcei, un izglītības ministrs Juris Plāķis zvana uz teātri un iesaka izrādi repertuārā vairs nelikt. Zeltmatis, apspriežoties ar mākslas kolēģiju, izlemj izrādi turpināt. Bet uzbrukumi nebeidzas. Satversmes sapulcē pret izrādi nostājas arī Aspazija, pārmetot amorālismu, un teātris to izņem no repertuāra.