No Krievijas atbraukušajai Verai Baļunai šis ir pirmais latviešu literatūras iestudējums, un, būdama augstas klases profesionāle, viņa saintriģē Alfredu Amtmani-Briedīti atgriezties uz skatuves kā aktierim, proti, uzzināt – kas tad ir tā Vahtangova teātra metode, pēc kādas strādā Baļuna. Un tieši viņa tēls – vecais porcelāna meistars Atvasara top par vienu no nozīmīgākajiem izrādes sasniegumiem (vēlāk Amtmanis-Briedītis nospēlēs vēl vairākas lielas lomas Baļunas iestudējumos).

Lugas sižets ir šķietami vienkāršs – kāda porcelāna rūpnīca cīnās par ražošanas plāna izpildi, bet paralēli tam risinās mīlestības trijstūris starp Benediktu Krusu, Kaivu un Skulti. Benediktai nākas atteikties no Skultes, bet viņas personības spēks ir tik liels, ka grūtā brīdī viņa spēj palīdzēt pat savai sāncensei Kaivai. Savukārt Atvasara, kurš glabājis seno porcelāna dedzināšanas metodes noslēpumu, izrādes pēdējā cēlienā ar apdzeltējušu papīru saini ierodas pie fabrikas vadības un atdod savu mūža darbu rūpnīcai jeb darba tautai.

Izrāde 1948. gadā saņem PSRS Valsts prēmiju.