Šī izrāde ir simbolisks turpinājums 30. gadu iestudējumam, tomēr gan publiskā telpā, gan personiskās piezīmēs režisors runā par to, kādus jaunus uzdevumus “Zvejnieka dēla” interpretācijai uzliek jaunais laiks. Proti – lai izceltu to, ka Oskars cīnās pret sociālo netaisnību un par jaunas iekārtas nepieciešamību, jārāda tas, cik “sapuvusi” ir buržuāziskā iekārta, un jāpievērš uzmanība visiem tiem tēliem, kas pārstāv buržuāziju. Piemēram, Saeimas balsu zvejošana jārāda nevis kā atsevišķu indivīdu varaskāre, bet veselas sistēmas ieradumi un morāle. Tādējādi Garoza, Piķieris, brālis Teodors, Olga u. c. ir savstarpēji saistītu tēlu virkne, kas atspoguļo laikmeta negācijas un to pretinieku, pret kuru nostājas Oskars.

Lai izrādes fināls pilnībā atspoguļotu “sociālisma” gaidāmo uzvaru, teksts tiek papildināts ar atbilstoša patosa teikumiem: “Garozas pulks līdz pēdējam elpas vilcienam būs mūsu ienaidnieki, tie ienīst katru mūsu domu, katru centienu. Bet ko viņi mums var padarīt. Mēs ticam dzīvei!” 

Būtiski pieminēt, ka uz izrādes ģenerālmēģinājumu lugas autors un LPSR Ministru padomes priekšsēdētājs Vilis Lācis ierodas no Iekšlietu ministrijas, kur viņa paraksts ir zem rīkojuma 25. martā izsūtīt no Latvijas 45 tūkstošus cilvēku. Vienlaikus – 25. martā – notiek LPSR Rakstnieku savienības 1. kongress.