1956. gads nāk ar “atkušņa” noskaņām, un, atbrīvojoties no striktiem socreālisma kritērijiem, top Raiņa lugas lielinscenējums. 

Amtmanis-Briedītis ar “Jāzepu” grib atdot to personisko pieredzi, ko viņam visa mūža garumā nācies atcerēties no savas Jāzepa lomas, kad aktīvu līdzdalību mēģinājumu procesā veic Aspazija un pieprasa Amtmanim-Briedītim dublantu, pašas iecienīto jauno aktieri Jāni Ģērmani. Kā panākt, lai mīlestība spēj stāvēt pāri aizvainojumam, rūgtumam un naidam. Šo tēmu, vienlaikus tiecoties aktierdarbā panākt jaunu koncentrācijas pakāpi uzdevuma veikšanai, izrādē risina Briedītis, Jāzepa lomu uzticēdams Žanim Katlapam un tikko studijas beigušajam Jūlijam Bebrišam. 

Režisors kā centrālo asi izvirza Jāzepa patiesības meklējumus un viņa sapni par nākotnes sabiedrību, kurā valdīs patiess humānisms, kurā nepastāvēs jautājums par ļaunā piedošanu vai atriebšanu, bet katra cilvēka galvenais ētiskais pienākums būs “ļauno labajā vērst”. Īpašu uzmanību viņš pievērš lugas pirmajai daļai, kurā brāļus kārto ne tik daudz ārēji izteiksmīgās kompozīcijās, bet nodarbojas ar individualizētu vaibstu un katra brāļa iekšējas darbības precīzu izveidi. “Dinamisko pozu vietā runā acu skatieni," raksta L. Dzene.

“Jāzeps un viņa brāļi” ir izrāde, kas sagādā teātrim milzīgus panākumus un ir ļoti labi apmeklēta.