BIOGRĀFIJA

Dzimis 1951. gada 12. janvārī Jaunjelgavā. Mācības sācis Jaunjelgavas vidusskolā, vēlāk mācījies Biržu internātpamatskolā, kur nodarbojās ar vieglatlētiku. Skolas laikā bija republikas čempions augstlēkšanā, veicis vieglatlētikas normatīvus PSRS Sporta meistara klases sasniegšanai.

Absolvējis Latvijas Valsts konservatorijas t.s. Drāmas teātra aktieru kursu Alfreda Jaunušana vadībā. 

Kopš 1975. gada ir Nacionālā teātra aktieris.

RADOŠĀ, PROFESIONĀLĀ DARBĪBA

Teātrī ienācis kā lirisks raksturlomu tēlotājs ar sportisku stāju un dzejnieka dvēseli, kas vēlāk apliecinās arī dažādās literārās izpausmēs, rakstot ne tikai dzeju, bet trāpīgus kolēģu portretus žurnālam Liesma.

Pirmajā teātrī nostrādātajā desmitgadē spēlējis dažāda žanra un stila lomas, no kurām nozīmīgākās ir komēdiju varoņi Joske “Skroderdienās Silmačos” (1975), Roberts Klāsons “Lielā cerību stunda” (1977), Osips (N. Gogoļa “Revidents”, 1981), Dons Žuans (G. Figereidu “Dons Žuans”, 1982), Dzintris (H. Gulbja “Alberts”, 1983). Pie nopietnām dramatiskām lomām savukārt pieder: Krikss A.Upīša “Spartakā”, 1977, Muarons M.Bulgakova “Moljērā” (1978), Vadims Ņikitins J. Bondareva “Krastā”(1980) un Kajs A. Arbuzova “Cietsirdīgajās spēlēs” (1979).

Pavisam savrup no šīm minama Gustava ar autotauri loma izrādē “Emīls un Berlīnes zēni” - drosmīgs un uzticams draugs ir Jāņa Skaņa atveidotais puika.

90. gadu pārejas periodā teātrim meklējot izdzīvošanas recepti, par Jāņa Skaņa lomu lomu uz ilgiem gadiem kļūst Circenis Driska - teātra Žurkas Kornēlijas pavadonis, cīņu biedrs, opozicionārs, vienlaikus šo teātra dienu scenāriju literārais līdzautors kopā ar Svetlanu Bless un režisoru Edmundu Freibergu. Kā tas nereti notiek ar daudzus gadus spēlētām lomām, tās pielīp aktiera tēlam gan publikas, gan režisoru acīs, un daudz kas no dzīves pazemotā, apkārtējo ļaužu un apstākļu nomocītā pusmūža cilvēka problēmām ienāk citās Jāņa Skaņa lomās, brīžiem neļaujot aiz žēlās intonācijas un pazemīgās gaitas saskatīt to radošo spītību, kas viņam piemīt, un neļaujot arī pašam pavērties. 

90. gadu nozīmīgākā dramatiskā loma ir Oto Kesters Remarka “Trīs draugos” un tikai vairākus gadus vēlāk nospēlēts arī Žans M. Zīverta “Cilvēks grib dzīvot” un Vincents H.Gulbja “Vēverīšos”.

Jauns radošs izrāviens Jāņa Skaņa daiļradē sākas, teātrī ienākot jauno režisoru paaudzei, kas Teātra dienas koncertam nekādu uzmanību nav pievērsuši un līdz ar to šo Skaņa biogrāfijas šķautni nezina, proti, pie Gaļinas Poliščukas viņš interesanti spēlē Terentija tēvu “Cietsirdīgajās spēlēs”, pie Viestura Kairiša Teni “Mērnieku laikos”, pie Valtera Sīļa - Čārlzu Eikenu “Osedžas zemē”, pie Elmāra Seņkova veco zaldātu “Ezeriņā”.