BIOGRĀFIJA

Dzimis 1934. gada 12. septembrī

Pēc Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļas absolvēšanas 1956. gadā strādājis Nacionālajā teātrī, no 1962. gada kļuvis teātra galvenais mākslinieks un bijis šai amatā vairāk nekā 50 gadus.

Bijis LMA Scenogrāfijas katedras vadītājs, viņa skolnieki ir izcilie latviešu scenogrāfi Andris Freibergs un Ilmārs Blumbergs

Par nopelniem Latvijas valsts labā Gunārs Zemgals 2003. gadā apbalvots ar Trīs Zvaigžņu ordeni.

Miris 2018. gada 1. martā.

RADOŠĀ, PROFESIONĀLĀ DARBĪBA

Latviešu skatuves gleznotāja Arvīda Spertāla audzēknis. Lielu uzmanību pievērš iestudējuma scenogrāfijas gleznieciskajām kvalitātēm kā krāsai vai, piemērām, telpas dziļuma vai perspektīvas atrisināšanai ar glezniecības līdzekļiem.  

Viņa režisori bijuši Alfreds Jaunušans, Mihails Kublinskis un Edmunds Freibergs. Veidojis scenogrāfiju un plakātus neskaitāmām izrādēm, tāpēc šeit minētas tikai tās viņa izrādes, par kurām saņemtas Teātra darbinieku savienības balvas – Žanna d’Arka (1962), Velnakaula dvīņi (1967), Tātad dzīvoju (1972), Lorencačo un Silta, jauka ausainīte (1973), Jaunības putns ar saldo balsi (1977), Jūlijs Cēzars un Emīls un Berlīnes zēni (1979), Princis un ubaga zēns (1983). 

Citas nozīmīgas izrādes - Aijā, žūžū, bērns kā lācis (1968), Ilgu tramvajs (1969), Laikmetu griežos(1977), Romeo un Džuljeta (1984), Mirabo (1987), Putni bez spārniem un Piecstāvu pilsēta (1970-1971), Lilioms un Santakrusa (1971), Indrāni (1988), Indriķa hronika (2000), kā arī Sarkanmatainais kalps, par ko viņam piešķirta Arvīda Spertāla prēmija 1987. gadā.

G. Zemgalam kopā ar A. Jaunušanu un Z. Kalniņu pieder ideja un vizuālā realizācija lielajiem brīvdabas uzvedumiem „Skroderdienām Silmačos”, „Mērnieku laikiem” un „Brīnišķīgajiem Didrika Taizeļa piedzīvojumiem” Druvienas kultūras kompleksā, Alauksta estrādē Vecpiebalgā un Dundagā, lielajiem tautas saietiem, kuri arī savā veidā tuvināja Trešo atmodu.