Nozīmīgākais Latvijas teātra pēckara gadu lielinscenējums. Ar šo izrādi teātris apliecina savu profesionālo varēšanu – uz skatuves ir gandrīz visa trupa, reālisms, par spīti naturālām detaļām, pat īstam ēdienam, nepārvēršas ilustratīvā naturālismā, bet ir jēdzieniski piepildīts, balstīts uz spēcīgiem skatuviskiem kontrastiem – skaļām, izvērstām tautas ainām nomainot psiholoģiskus skatus. 

Brīviņu saimnieka lomā – Jānis Osis, kura varenībā saaudzis Upīša varonim dotais un atmiņas par tēva nostāstiem, Osienes lomā Otīlija Starka-Stendere, kuras pāragrā nāve liek meklēt atbilstošu aktrisi ārpus teātra, un Amtmanis-Briedītis izvēlas tolaik vēl jauno Elzu Radziņu, kam piemitušas fantastiskas pārtapšanas spējas. Savukārt Ješkas piesmieto Ošu Annu, Osienes meitu, spēlē Lidija Freimane.

Latviešu teātra vēsturē par klasisku kļuva dialogs, kurā Zarēnu Kārlis it kā starp citu, atvainodamies Bērziņu Lienai, paziņo par savām laulībām. Šis dialogs kļuva par paraugu, cik daudz domas un satura var iekļaut otrajā plānā jeb zemtekstā, kad vārdi saka vienu, bet acis un sirdis runā pavisam citu valodu.

Daudzi no izrādes dalībniekiem saņem vienu no augstākiem apbalvojumiem mākslā – PSRS Valsts prēmiju (toreiz – Staļina prēmiju), bet ne tas ir svarīgākais – izrāde, kurā godīgi un ar milzīgu mīlestību bija runāts par savu zemi, uzrunāja publiku – līdz atjaunošanai 1955. gadā tika nospēlētas 105 izrādes.